Vai, jūsuprāt, priecāšanās ir vieglprātības pazīme? Ja jūs tā domājat, varbūt ir vērts padomāt vēlreiz.
Izlasot šo rindkopu, nedaudz apstājieties un mēģiniet atcerēties priecīgu, laimīgu mirkli no savas dzīves. Lūdzu, tagad uz brīdi pārtrauciet lasīt un padomājiet.
Ir diezgan ticams, ka atcerējāties kaut ko saistītu ar spēlēm. Pastāv liela iespēja, ka šī atmiņa bija no jūsu bērnības. Ja tā bija – kāda ir šī sajūta, salīdzinot ar jūsu pieaugušā dzīvi?
Ko jums nozīmē spēle? Tā var būt sporta spēle, izklaides spēle ar draugiem vai mūzikas instrumenta spēle. Tā var būt arī datorspēle vai atrakciju parka apmeklējums. Tam nav robežu. Manā bērnībā mēs ģimenē spēlējām galda un kāršu spēles, kā arī spēles, kuru laikā bija jāizkustas – beisbolu, „pakavu mešanu", galda tenisu un badmintonu. Mēs laidām pūķus (un joprojām to darām), gājām pārgājienos, būvējām lidmašīnu modeļus un izlikāmies par bruņiniekiem vai karavīriem. Mēs improvizējām un izgudrojām, bieži piepildījām mugursomu ar ēdienu un devāmies pārgājienā pa mežu.
Šajā straujajā, drudžainajā pasaulē ir vērts iemācīties ne tikai kontrolēt negatīvo stresu, bet, kas ir vēl svarīgāk, arī atjaunoties un uzlādēties. Risinājums ir spēles. Patiesībā tām būtu jābūt tikpat neatņemamai katras organizācijas sastāvdaļai kā inovācijām, produktivitātei un darbam. Iztēle, radošums un spēja pielāgoties mūs pavada visu dzīvi, taču mēs bieži apspiežam savu rotaļīgo pusi, jo, Ziga Ziglāra vārdiem sakot,